vārdu plosts plostošana un plostošanas tiesības skaidrojums no Latvijas Konversācijas Vārdnīcas:
Plosts
pluostas (lš.), ūdenī peldoša, sasieta koka materiālu transporta vienība. Plosts sastāv no atsevišķām daļām jeb t. s. plenicām. Katrā plenicā ūdenī gulošus, līdztekus upes straumei un blakus novietotos koka stumbrus sasien pie galiem. Tos vai nu savstarpēji saista ar klūgām caur koka stumbru galos iecirstiem caurumiem (austiņām), vai arī stumbru galus piesien ar klūgām vai stieplēm pie šķērskoka, kas novietots virs tiem, piesaistot ar cemmēm klūgas, resp. stieples pāri šķērskokam pie pašiem stumbriem. <~~~32817.jpg> Tā sasietās plostu daļas (plenicas) novieto gareniski citu citai galā un sasien savā starpā ar virvēm, ne visai cieši vienu daļu pie otras, lai plosts varētu "locīties". Plosta abām malām piesien ar tievo galu atsevišķus resnākus un garākus stumbrus tā, lai tie būtu novietoti viens otram galā, bet drusku pamīšus, pie kam katra malējā baļķa piesietais priekšgals (tievgalis) atrodas iekšpusē aiz iepriekšējā baļķa brīvi peldošā resgaļa. Tā gar plosta abām malām izveido pamīšus gulošu baļķu ķēdi, kas atvieglina plosta slīdēšanu un pasargā atsevišķas plosta daļas no aizķeršanās upju krastos. Plosta abos galos uz vairākiem šķērskokiem novieto sevišķus garus plosta airus (t. s. drigalkas), ar kuru palīdzību var regulēt plosta virzienu pa ūdensceļu. Stumbru skaits atsevišķu plostu daļā (resp. plosta platums) jāpiemēro upes platumam. Parasti vienā plenicā sien ap 20-30 baļķu; mazās upītēs pludina arī šaurus plostus, kas sasieti pat tikai no 5-6 baļķiem. Plosta garums (plenicu skaits) dažāds; parasti vienā plostā ap 10-20 plenicu. Īsos koka materiālus (papīra un stutmalku) sasien plenicās ar garu kāršu palīdzību, pie kam paši materiāli nokrauti šķērsām (stateniski) uz apakšā (ūdenī) gulošām kārtīm un pa virsu atkal nostiprināti ar kārtīm.
Plostošana
plostu pārvietošana pa ūdensceļiem, galvenokārt ar upju straumes spēku, retāk ar velkoņiem vai mehānisku ierīču palīdzību ( pludināšana ). Plostošana parasti notiek nīcām pa straumi, kas tad ir lētākais transporta veids. Plostus pavada plostnieki, mazākās upēs ejot gar krastu pa t. s. tauvas joslu, vadot kokus ar ķekšiem un vajadzīgās vietās plostus "noarot", t. i. apturot. Lielākās upēs plostnieki darbojas, atrodoties uz paša plosta. Ja kokus vai plostus laiž bez pavadoņiem, ostā tos saņem vai sastrēgumu vietās izvada enkurnieki. Kanālos, ezeros, gar jūras krastu, arī lielākās upēs ar lēnu straumi vai pret straumi plostu pārvietošanai izlieto velkoņus. Latvijas vēstures avotos plosti minēti jau 16 g. s. 17 un 18 g. s. pa Daugavu uz Rīgu pludināja lielus daudzumus kokmateriālu. Vērtīgākie koki bija masti, kas Latvijā 17 g. s. gandrīz visi bija jau izcirsti un ko vajadzēja gādāt no tālākām vietām, pludinot pa Dņepru uz augšu, ziemā pa zemes ceļu aizvedot līdz Daugavai un tad laižot nīcām uz Rīgu. Galīcijas, Volīnijas un Podolijas masti līdz Rīgai bija ceļā 3 g. Mastu pludināšana pa Daugavu sevišķi uzplauka pēc Vidzemes pievienošanas Krievijai. Kamēr Rīgas mastu izvedums 17 g. s. reti pārsniedza 500 gabalus gadā, jau 1716 Rīga eksportēja 1500 mastus. 19 g. s. arī pēc dzelzceļa tīkla izveidošanas Latvijā plostošanai palika sava droša vieta kā lētākam koku transporta veidam. Līdz ar saimnieciskās rosības uzplaukšanu un Rīgai kļūstot par lielāko Krievijas koku eksporta ostu, plostu skaits ik gadus gandrīz nepārtraukti auga. Galvenā plostojamā upe Latvijā Daugava. 1804 pa Daugavu pludināja 204 mastu plostus, 447 baļķu plostus, 275 malkas plostus. 1810 nopludināja 7700 baļķus, 6000 asis malkas, 160 citus plostus. 1865 pa Daugavu pludināja 4689 plostus, pa Aivieksti 260, Gauju 225, Lielupi 179, Pededzi 165, pa Ogri 2. 1888 Daugavas plostu skaits jau pārsniedza 10000, bet vislielāko apmēru plostošana priekškara laikā sasniedza 1911 - 22121 plostu ar 662/3 milj. kb. pēdu koku. 1904-13 Rīgai pa Daugavu gadā pieveda caurmērā 47, 5 milj. kb. pēdu koku, nodarbinot 30- 40000 cilvēku. Plostošana pa Gauju attīstījās pēc Gaujas-Daugavas kanāla atklāšanas (1903). Kamēr pirms šī kanāla atklāšanas maksimālais Gaujas plostu skaits (1897) bija 927, pēc 1903 tas tūlīt pārsniedza 1000 (1911 - 2522). Lielupes plostu skaits 19 g. s. beigās svārstījās ap 300-600. 1909 tas sasniedza maksimumu ar 1400 plostiem. Plostošanas attīstību 1886-1913 pa Daugavu un Gauju rāda grafiks (skatīt att.). <~~~32813-1.jpg> 1904-13 uz Rīgu pa Daugavu pludināja kokus no šādām vietām (caurmērā gadā minētos 10 gados): <~~~32813-2.jpg>
Plostošanas tiesības
normu kopums par plostu un vaļēju koku pludināšanu. Plostošanas tiesības ir
iekšējo ūdeņu kuģniecības tiesību palīga nozare. Plostošanas tiesības aptver
ir publisko tiesību normas par iekšējo ūdensceļu lietošanu plostošanai un
pludināšanai, ir privāto tiesību normas par plostu un vaļēju koka
pārvadāšanu. Ja plostus pārvadā ar mehānisku dzinējspēku, kas atrodas ārpus
plosta, tad attiecīgo līgumu sauc par velkoņa darījumu. <~~~32815.jpg> Bez
tam plostus mēdz vilkt tauvā no krasta vai dzīt ar kārts palīdzību no paša
plosta. Plostu vilcējus un plosta komandas locekļus sauc par strūdziniekiem.
Līgums starp plostu vai pludināmo vaļējo koku īpašnieku un plostotāju
uzskatāms par uzņēmuma līgumi. Līgums starp plostotāju un strūdziniekiem ir
darba līgums. Finanšu ministrija nosaka upju un ezeru noderīgumu koku
pludināšanai un plostošanai, izstrādā par to sevišķus noteikumus (VV. 1929
nr. 100, 1930 nr. 106), kā arī dod atļaujas izlietot šos ūdeņus minētiem
nolūkiem (jauno Lcl. 1111. p.). Administratīvā ziņā plostošanu un iekšējo
ūdensceļu lietošanu pārrauga vietējie ūdensceļu rajona pārziņi, kas pakļauti
jūrniecības departamentam. Daudzās upēs vaļēja pludināšana pilnīgi
aizliegta, Daugavā, Aiviekstē un Lielupē lejpus Garozas ietekas. Palu laikā
pludināmi vispirms plosti un tikai pēc tam, ūdens līmenim krītoties, atļauta
vaļējā pludināšana. Ir sīki noteikumi par plostu uzbūvi un lielumu, kā arī
vaļēju koku pludināšanas kārtību. Ostas rajonos plostošanu pārrauga ostas
administrācija. Vajadzības gadījumā pirms plostošanas laika sākuma sasaucama
pludinātāju apspriede, kas ūdensceļu rajona pārziņa vadībā izstrādā sīkāku
plostošanas kārtību. Pirms plostošanas laika sākuma pludinātāji iemaksā
drošības naudu, samērā ar plostu lielumu, resp. pludināmo koku daudzumu.
atsūtīja Hermanis ar textu "Tu tagad esi struudzinieks, dribelkas tev nav un ir tikai viena pleinica :)"